Nelāgi sanāca ar to, ka tik ilgi nerakstīju un toreiz nepabeidzu par Turciju, lai gan bija atlikusi tikai viena daļa. Bet tagad es vairs neko neatceros, tāpēc nobeigums paliks tāds strups.
Principā, ja lasījāt visas daļas, jums tas nemaz nav vajadzīgs. Droši vien no stāsta var saprast, ka Turcijā mums vairāk patika nekā nepatika.
Veloceļojumos ir kaut kas, ko es uzskatu par svarīgu neatrisinātu problēmu. Tas ir fakts, ka tu brauc lēni, un pa ceļam jebkurā gadījumā būs daudz rutīnas un uzdevumu ar nakšņošanu un krājumiem. Citiem vārdiem sakot, kā pārvietošanās līdzeklis tālās distancēs velosipēds nav diez ko labs. Tomēr tas vairāk ir piemērots izbraucieniem vai apkārtnes pētīšanai. Proti, nepārprotiet, nobraukt 80 un vairāk km dienā man patīk, bet tam jābūt daudzveidīgi un nevis pa putekļainu šoseju, kur visapkārt mašīnas. Tāpēc šai daļai vajadzīgs cits transports.
Kopš Turcijas brauciena mēs ar panku uz Līgo vēl aizlaidām uz Baltkrieviju, un tur rīkojāmies pēc cita principa: nakšņojām pie manas otrās pakāpes māsīcas, bet braukājām pa apkārtni. Principā jau jautrāk, lai gan arī tur ir savas nianses.
Pagaidām interesants man šķiet šāds variants – aizbraukt kaut kur ar mikroautobusu un pavizināties pa apkārtni. Tā var vienmēr apskatīt kaut ko interesantu, un nav jātērē velolaiks, lai nokļūtu šādās vietās. Protams, svarīgi nepārspīlēt ar autotransporta izmantošanu un kārtīgi pamīt pedāļus. Turklāt finansiāli tas ir sarežģītāk, it īpaši tagad. Es vēl kaut kā pavilktu, jo maz ko pērku, neskaitot pārtiku, bet cilvēkiem, kuriem ir ģimenes, mašīnas un remonti, jebkādi lieki izdevumi nav vajadzīgi.
Vēl viss iepriekš minētais liek man sliekties uz domu, ka labāk tomēr braukt pa zemes un meža ceļiem, lai pilnībā izbaudītu dabu. Baltkrievijā mēs gluži labi paspējām pa tiem nobraukt 80 km dienā, bet pēdējā dienā vēl arī pa asfaltu papildus 70, proti, kopā es nobraucu 150 km. Tas pagaidām ir mans personīgais diennakts rekords.
Atgriezīsimies tomēr pie Turcijas. Kas attiecas uz dabu un visu pārējo – vietām bija smuki un interesanti. Es, atšķirībā no Igora Ščukina, mīlu arī pilsētas, un man to nedaudz pietrūka. Kalni toties bija lieliski. Baidos, ka atkārtojos, bet šo es rakstu jau kā tādu kopsavilkumu. Ceru, ir saprotams, ka diena ar kalniem (“pāreja”) man patika visvairāk. Starp citu, prātā nāk salīdzinājums ar Krētu. Tur ir brīnišķīgi, jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk māc nostaļģija. Bet ar velosipēdu būtu pagrūti: kalni ir ļoti stāvi.
Vēl, starp citu, māc nostaļģija pēc ASV, pārsvarā nez kāpēc pēc mājas, kurā dzīvoju – tur ir ļoti mājīgi un aiz loga patīkami šalc koki, plus viss slīkst zaļumos. Bet, kad līst lietus, vispār gribas mūžīgi nodoties melanholijai.
Kas attiecas uz mājupceļa lidojumu, nekā daudz interesanta tur nebija. Pirmkārt, Turcijas lidostā meitenei ļoti ilgi pieleca, ka mums jānodod velosipēdi, un ka par tiem kā par bagāžu jau ir samaksāts Latvijā. Pēc tam krāvējs atšifrēja, ka iepakotajiem velosipēdiem nav izlaists gaiss no riepām, un lika gaisu izlaist. Kā to izdarīt, kad baiks ir iepakots – mīkla. Kas varēja – izlaida, pārējie uzlika mīksto, un onkulis arī it kā neuzstāja. Lidmašīnā bezmaksas AirBaltic žurnālā bija raksts par Eiropas velosipēdistiem draudzīgākajām pilsētām. Atceros tikai Berlīni un Amsterdamu.
Rīgā mēs ļoti ilgi gaidījām savu bagāžu. Beigās veļļuki atbrauca tieši pa lenti. Vēl, kad gājām pa zaļo koridoru, vienu pasažieri savāca muitniece. Es skaļi čīkstēju, ka negribu uz pārbaudi, jo biju piekusis un bija slinkums krāmēt vaļā bagāžu (turklāt man bagāžā bija nelegāla gaļa či kjoftes veidā). Par laimi, mūs nepaņēma ciet.
Paldies visiem, kas organizēja un piedalījās ceļojumā. Kopumā viss noritēja diezgan gludi, un atkārtot kaut ko tādu būtu tieši laikā.
Atpakaļ es braucu kopā ar Igoru Ščukinu, un mēs nedaudz apspriedām šo to, tostarp iespēju doties veloceļojumā uz Īslandi. Man aifonā ir Vikipēdija un LPE, no tām var pasmelties viskautko interesantu. Īslande ir auksta un drūma, un tas droši vien jums ir zināms. Veloceļojums uz turieni nav domāts visiem. Taču es tomēr ceru, ka mums kaut kas izdosies. Uz šīs optimistiskās nots atļaušos pabeigt.